Prosa

Kamēr nebiju iepazinusi bezglutēna dzīvi, no graudaugiem zināju vien rudzus, miežus, kviešus, auzas, griķus un rīsus. Pirmos pieminētos bērnības vasarās arī iepazīstot arī dzīvus - gan izēdu druvā norautu kviešu vārpu, gan saujām ēdu tikko kultus rudzus, gan purināju miltus no drēbēm pēc ložņāšanas dzirnavās. Esmu žvadzinājusi auzu skaras un skatījusi griķu laukus. Rīsi vienīgie ir skatīti tikai paciņā-katlā-šķīvī.

Atmetot glutēnu saturošos graudaugus un apgūstot to bezglutēna brālēnus, blakus ierastajiem griķiem un rīsiem ēdienkartē ienāca arī kukurūza un prosa (amarants, kvinoja utt. pagaidām nav priekš manis). Ar kukurūzu attiecības izveidojās ātras un vienkāršas, bet ar prosu...

Attēls no http://www.cropsforthefuture.org

Sākumā laiku pa laikam vārīju putru. Tā sanāca garda. Un ar to man ilgu laiku bija gana. Pagrieziena punkts pienāca Līgosvētkos pēc pusotru gadu ilgas diētas - meitai akūti bija pamatīgi jāierobežo malto miltu lietošana, bet biju apsolījusi svētkos plātsmaizi. Ko nu? Bērnu pievilt nevēlējos. Kā izcept pilngraudu kūku?

Piemērotus miltus dabūt nebija (un nav) vienkārši tad nu nolēmu, ka jācep no tiešām pilniem graudiem. Gan garšas, gan konsistences ziņā uzvarēja prosa, un 23. jūnija rītā drosmīgi liku vārīties prosu kūkai. Un nebiju kļūdījusies - plātsmaize izdevās!

Tā kā meitas dēļ no ēdienkartes bija jāizmet rīsi, arī tiem vajadzēja aizvietotāju, bet tieši sāļajos ēdienos. Un atkal - ko nu? Internets prosu piedāvāja tikai saldās receptēs, bet nolēmu riskēt. Kopš tā laika ģimenes ēdienkartē prosa ir biežs produkts, jo top ne tikai prosas putra un prosas kūka, bet arī prosas plovs, harčo ar prosu, prosas sacepums. Un pietam - ar stingri novārītu prosu lieliski var aizvietot kuskusu!

Attēls no http://www.thekitchn.com

Prosa kā uztura sastāvdaļa ir ļoti vērtīga - tai ir augsta enerģētiskā vērtība, tajā ir daudz šķiedrvielu, salīdzinoši daudz minerālvielu un B grupas vitamīnu. Pie tam prosa ir viens no pirmajiem cilvēka kultivētajiem graudaugiem, tātad teorētiski mūsu organismam vairāk piemērots nekā vēlāk ēdienkartē ienākušie graudaugi.

Kādēļ es un daudzi citi no mums par prosu neko nezinājām agrāk? Izrādās, ka atbilde ir vienkārša un arī no tās atbiedējoša - negaršīga. Padomjlaiku pārtikas sadali un ēdināšanu gadu desmitiem izjutušās paaudzes lielākoties zināja negaršīgu prosu. (Kad sarunā ar pavāri "slimās" meitas bērnudārzā pieminēju prosu, viņa teica, ka bērniem negaršojot.) Man tā nekad nav sanākusi negaršīga, un nemaz negrasos mēģināt to tādu pagatavot. Kā man savulaik pastāstīja viszinošais internets, veca un/vai nenomazgāta prosa ir rūgta, un tieši to es ar savu ožu jūtu, kad prosu sagatavoju likšanai katlā. Bet padomju laikos aizstāvēšanās kādā noliktavā un savecēšana varēja itin viegli gadīties. Tāpat kā nespēja ēdnīcas darbiniecēm pirms vārīšanas pāris spaiņus prosas kaut vai pamatīgi noskalot... Un arī mājās taču tik daudz darba, ka mammas un mammu mammas tam nejaudāja veltīt laiku. Tā tad arī prosa tika aizmirsta.

Es prosu pirms gatavošanas, vairākkārt mainot ūdeni, nomazgāju ar rokām paberžot. Lieku katlā, apleju ar ūdeni ~1:1,5 (250g prosas : 400ml ūdens), uzlieku vāku un uzvāru, pēc tam uzreiz izslēdzot, silti sasedzot un atstājot, lai lēnām izsutinās. Tāda der gan kūkai, gan sacepumam, gan kā kukuss. Un arī kā vecākās meitas iemīļotās brokastis - "saldā prosiņa", kur šādai prosai vienkārši piemaisu mazliet cukura un eļļas.

Šodien manā virtuvē top prosas kūka, rīt vajadzētu būt gatavai receptei!