Kartupeļu plācenīši

Vasarā man uznāca veģetāras un brīdi arī vegānas ēšanas periods, kura laikā manās rokās nejauši nonāca šāda pavārgrāmata.

Dažas receptes bija visnotaļ piesaistošas, bet realizējusi es pagaidām esmu tikai vienu - kartupeļu plācenīšus. Gan sāļus, gan arī (eksperimentāli) saldus. Šādi plācenīši mūsmājās garšo, un ir pagatavojami arī tad, kad "mājās nekā nav".

Plānās pankūkas

Svētdienas rīts - pankūku rīts! Jo saimniece visu rītu stāv pie plīts un cep pankūkas...

Manā dzimtajā ģimenē neseno gadu laikā atjaunojusies tradīcija, kas tika ievērota manā un arī mana tēta (un visticamāk arī viņa tēta) bērnībā Babuškas (mana sen aizgājusī vecvecmāmiņa) mājās - svētdienas rītos jācep pankūkas. Pareizāk - bļinas, plānās pankūkas. To iespēju robežās piekopju arī savās mājās.

Ar Babuškas ceptajām pankūkām gan man, gan māsai un brālim, gan tētim saistītas ir ļoti daudz atmiņu - obligātā sāļā treknā pirmā pankūka (ar taukiem vai sāļu sviestu), zemeņu lasīšana saulainā nogāzē augļudārza galā samaisīšanai ar treknu krējumu un cukuru, apaļais galds un tā vidū šķīvis ar augstā tornī sakrautām gaišām, plānām, teju caurspīdīgām pankūkām.

Eksperiments ar bietēm

Jau labu laiku atpakaļ noskatīju ideju par biešu pankūkām. Tas lieliski saskan ar maniem mūžīgajiem centieniem visvisādos ēdienos visvisādos veidos iekļaut visvisādus dārzeņus.

Svētdienas rīts = pankūku rīts! Šoreiz nolēmu mēģināt uzķīmiķot rozā pankūkas, četrgadniece par ideju bija sajūsmā.

Uzmanību! Recepte te nebūs, jo tādas nav!